Par mums

Grāvendāles pienotavu - tagad gandrīz simt gadu seno ēku, sāka celt  pagājuša gadsimta divdesmito gadu beigās. Šī vieta bija plaukstoša un darbīga. Ļaudis no malu malām veda savu pienu pārstrādei tajā laikā modernās, ar tvaika iekārtām aprīkotās  piensaimniecības mašīnās, un vēlāk klāt piebūvētajās dzirnavās bija iespēja malt graudus. Pienotava papildus  veica sabiedriskā centra funkciju piena piegādātājiem nodrošinot laikrakstu, žurnālu un pasta pakalpojumu saņemšanu, bet pretējās ielas puses jaunuzceltajā veikalā varēja iegādāties visu ikdienai nepieciešamo.

"Cilvēki, kuri tur kādreiz dzīvoja vai ciemojās, sajuta piederību kaut kam senākam, vēsturiskam - Grāvendālei. Pienotavas ēka ir kultūrvēsturisks mantojums, ko cēlusi un Zemgales ainavā ierakstījusi augsti motivētā bijušā Mežotnes pagasta saimnieku paaudze, atstādama aiz sevis vietvārdu." (no grāmatas "Grāvendāle, starp divām Mežotnes zemēm". E. Strazdiņš.)

Šīs sajūtas nav mainījušās arī šodien, turpat pēc 100 gadiem. Cilvēki, kuri ciemojas  pie mums vienmēr novērtē šīs vietas īpašo auru. Kad pienotavu atradām, tā bija tuvu sabrukšanas robežai un labākajā gadījumā nolemta sadalīšanai pa ķieģeļiem, taču tā caur sajūtām uzrunāja mūs ar savdabīgo skaistumu, mieru un aicinājumu darboties – būt radošiem, piepildīt pašiem savu redzējumu, atjaunot to un virzīties uz priekšu radot jaunus stāstus, notikumus. Iet savu ceļu.

Mūsu ceļš uz šo māju radās dažādu neparastu sakritību dēļ. Meklējot sev dzīvesvietu, laikā, kad pārcelties no pilsētas uz laukiem vēl nebija moderni, nokļuvām šeit, Zemgales līdzenuma vidū - kur vēji plosās matos un dvēselei ir kur izskrieties, kur katru vakaru paveras neatkārtojami gleznaini saulrieti, sirdī iestājas miers un pazūd laiks, kas iepriekš dzina nepārtrauktā skrējienā. Pēc vairāk kā 20 gadu esības pienotavā, esam atskārtuši, ka ne mēs atradām māju, bet māja izvēlējās mūs. Un šī atrašana ir pārvērtusies par īpašu lolojumu un piepildījumu, un nu tajā varam dalīties ar citiem.